Šībrīža ziņās ir daudz, uz ko fokusēties. ASV jaunā prezidenta administrācija veic pārmaiņas ar gan skaidrām, gan pašiem negaidītām sekām (piem., nejauši atlaižot par atomieročiem atbildīgās instances); jūtami saspīlējumi starp pasaules lielvarām; Gazas sektorā panāktais pamiers sastapies ar problēmām. Šonedēļ vēlamies izcelt divas tēmas. Pirmā — Trampa administrācijas DOGE (Department of Government Efficiency) darbības, kontekstualizējot tās un no tām gūstamās mācības Latvijai. Otrā — retorika par sabiedrības augošo savtību, individuālismu un vēlmi pakārtot pasaules griešanos savām vēlmēm. Vai tiešām esam kļuvuši ļaunāki, cietsirdīgāki un aklāki pret apkārtējiem?
Jessica Riedl par lielajiem ASV budžeta deficīta vaļiem;
Jonathan Schwabisch par valsts aparāta samazināšanas ietekmi uz vietējām ekonomikām;
Jennifer Pahlka un Andrew Greenway par to, kā samazināt valsts aparātu tā, lai tas neradītu papildu izmaksas;
Brian Albrecht par politiskās nenoteiktības ietekmi uz ekonomiku;
Kevin Hawickhorst par to, kā vēsturiski ir izdevies samazināt birokrātiju.
Vai pasaulei ir radusies individuālisma problēma?
Toby Buckle par ASV vēlēšanu rezultātu cēloņiem;
Aiden Cyr par jauniešu integrācijas nedienām nevalstiskajās organizācijās;
Angela Serna-Norzagaray par sociālo mediju “bet kā ar mani?” problēmu;
The Guardian par COVID-19 sekām uz politiku un indivīdu.
Latvijas DOGE? -R1
Negaidīti no jauna rezonansi guvis jautājums par to, vai Latvijā nevajadzētu ieviest savu DOGE, kas būtu kā vienība, kas palīdzētu samazināt birokrātiju valsts pārvaldē un samazināt valsts tēriņus. Diskusijas par DOGE jau ilgstoši notikušas ASV un ir radies daudz padziļinātāks izvērtējums par to, ko reāli nozīmētu samazināt birokrātiju un cik tas prasītu. Tādēļ pirmajā daļā apskatīsim to, ko nozīmētu pa īstam samazināt valsts aparātu, kur ASV rodas budžeta deficīts, kādu ietekmi tas atstātu un ko vajag un nevajag saīsināt. Šajā gadījumā DOGE apskatīsim, par pamatu ņemot viņu izteikumus un publiski komunicētos politiskos mērķus. Analītiķi uzskata, ka, iespējams, DOGE mērķi nav mazināt deficītu, bet gan iztīrīt ASV federālo valdību no nevēlamiem ideoloģiskiem elementiem, vai vienkārši sagrābt varu. Lai kā to izvēlamies interpretēt, tagad DOGE būs pa savam pārstāvim katrā federālajā aģentūrā, ar kuriem tiem būs jākonsultējas. Vai tie būs ASV ekvivalents zampoļitiem vai nē, rādīs laiks:
(c) DOGE komandas. Saskaņojot ar ASV Digitālo dienestu (USDS), katrs aģentūras vadītājs 30 dienu laikā pēc šī Rīkojuma izdošanas izveido savā aģentūrā vismaz četrus darbiniekus lielu DOGE komandu, kurā var tikt iekļauti arī īpašie valdības darbinieki (Special Government Employees). Aģentūras vadītājs, apspriežoties ar USDS administratoru, izvēlas DOGE komandas locekļus. Katra DOGE komanda parasti sastāv no šādiem amatiem: DOGE komandas vadītājs, inženieris, personāla speciālists un jurists. Aģentūras vadītājam jāpārliecinās, ka DOGE komandas vadītājs koordinē savu darbību ar USDS un sniedz padomus attiecīgajam aģentūras vadītājam par Prezidenta DOGE darba kārtības īstenošanu.
Pirmais teksts ir no Jessica Riedl, par to, ko reāli nozīmētu samazināt ASV federālo budžeta deficītu. Lai gan līdz šim veiktie DOGE ietaupījumi šķiet milzīgi dolāru ziņā, tie patiesībā sastāda ļoti mazu daļu no ASV deficīta. Valstis ir milzīgas un ASV ir ļoti bagāta. Tik bagāta, ka 1 miljards dolāru ir tikai mazs piliens:
Trampa pirmais pilnvaru termiņš palielināja deficītu par 8 triljoniem dolāru, jo tika pieņemti izdevumu palielinājumi un nodokļu samazinājumi, no kuriem puse nebija saistīti ar pandēmiju. Tagad Tramps piedāvā vēl aptuveni 8 triljonus dolāru nodokļu samazinājumos un izdevumu palielinājumos nākamās desmitgades laikā. Un šobrīd Republikāņu kontrolētais Kongress gatavojas atteikties no lielākās daļas agrāk paredzēto samazinājumu “reconciliation” procesā un tā vietā šogad pievienot vēl 325 miljardus dolāru jauniem izdevumiem. Mēs virzāmies uz 4 triljonu dolāru deficītu nākamajā desmitgadē.
Tāpēc nē, es neesmu sajūsmināta, kad DOGE atceļ valdības līgumus 1 miljarda dolāru vērtībā vai ietaupa 3 miljardus dolāru, samazinot federālo darbaspēku 7 000 miljardu budžetā. Nē, ja vienlaikus Tramps un Kongress gatavojas katru gadu pievienot vēl 800 miljardus dolāru jaunos nodokļu samazinājumos un izdevumos.
Un nē, milzīgus ietaupījumus neredzēsim. Pat (nereāli) likvidējot 20% federālā darbaspēka, tas dotu apmēram 60 miljardu dolāru ietaupījumu, savukārt federālās sistēmas pārveidošana, lai krasi samazinātu maksājumu kļūdas, varbūt dotu vēl 80 miljardus (un arī tas, visticamāk, ir maz ticams). Neskatoties uz DOGE lielīšanos, administratīvās un izpildvaras reformas labākajā gadījumā ļautu ietaupīt 1–2% no federālajiem izdevumiem, kompensējot tikai nelielu daļu no Trampa deficīta.
Tas atstāj vienīgi iespēju vienpusēji iesaldēt tādus izdevumus kā USAID – kas ir absolūti nelikumīgi – vai arī vērsties pie Kongresa, lai konstitucionālā veidā samazinātu izdevumus. Taču Tramps jau ir izslēdzis no diskusijām Sociālo nodrošinājumu, Medicare, aizsardzību, veterānu atbalstu, robežu drošību (un procentu maksājumus), kas kopā veido divas trešdaļas no visiem izdevumiem un būtiski veicina deficītu. Un Republikāņu Kongress, šķiet, ir gatavs atteikties no taupīšanas mēģinājumiem atlikušajā vienā trešdaļā izdevumu. [..]
Esmu gadu desmitiem ilgi pētījusi federālo budžetu. Es pārzinu šo 7 triljonu (!) gigantu no galvas līdz papēžiem – zinu, kur reāli aiziet nauda un kur slēpjas taupīšanas iespējas. Tāpēc arī spēju viegli atpazīt tos, kas skaļi runā par triljonu dolāru izdevumu samazinājumiem, bet patiesībā nav veikuši pamatīgu mājasdarbu. Tie ir cilvēki, kuri apgalvo, ka lielākā daļa izdevumu aiziet nenoteiktai “izšķērdībai”, federālajām algām, imigrantiem, ārzemniekiem, Ukrainai vai bezdarbnieku pabalstu saņēmējiem. Tie ir tie, kuri saka, ka budžetu viegli sabalansēt vai samazināt par 1 triljonu, nenorādot konkrētas pozīcijas. [..] Tā ir tikai tukša lielīšanās un skaļas runas bez reālas rīcības. Pagaidiet tikai līdz oktobrim un paskatieties, kādi būs galīgie deficīta rādītāji.
Valsts samazināšanās ietekme uz vietējo ekonomiku
ASV ir liela valsts, kurā gandrīz puse no iedzīvotājiem dzīvo piekrastē un tās vidiene nav diez ko blīvi apdzīvota. Rezultātā ir dažas vietas ASV, kur valdība ir viens no lielākajiem (ja ne lielākais) darba devējs. Subjektīvi un bez datiem, bet man šķiet, ka līdzīga situācija varētu būt arī dažās Latvijas pašvaldībās. Urban Institute analizē to, ko federālās valdības štata samazinātu nozīmētu ASV reģioniem.
Mūsu analīzē mēs aprēķinājām bezdarba līmeni katrā valsts rajonā un “atlaidām” 75 procentus no federālā civildienesta darbiniekiem, pievienojot viņus jaunajam bezdarba līmeņa novērtējumam. Šī vispārīgā pieeja neņem vērā, kā DOGE varētu izvērtēt noteiktu amatu nepieciešamību (piemēram, drošības darbinieki federālajās cietumos, robežsardzes aģenti vai civilais militārais personāls bāzēs). Tāpat šajā pieejā netiek ņemtas vērā iespējamās darba tirgus reakcijas, piemēram, ka bezdarbnieki var atrast jaunu darbu citās nozarēs, pārcelties uz citu reģionu vai pamest darba tirgu. Tomēr tūlītējais, īstermiņa rezultāts, atbrīvojot 75 procentus no federālajiem darbiniekiem, joprojām paliek nemainīgs.
No analīzes ir skaidri saskatāmas trīs galvenās atziņas:
Visvairāk skartie reģioni (pēc bezdarba līmeņa) pārsvarā ir mazi un tajos atrodas militārās bāzes. Fort Leonard Wood Misūri štatā, kur atrodas nozīmīga ASV armijas apmācību bāze, kopumā nodarbina gandrīz 15 000 cilvēku, no kuriem 3 000 ir federālie civilie darbinieki (neieskaitot militārpersonas). Samazinot civilo federālo darbaspēku par 75 procentiem, bezdarba līmenis šajā reģionā pieaugtu par 15 procentpunktiem.
Mazākajos metropoles rajonos darbaspēka tirgus izmaiņas būtu lielākas – divreiz lielākas nekā lielākajās metropolēs. Desmit mazākajos valsts darba tirgos, no kuriem lielākajā strādā aptuveni 7 200 cilvēku, bezdarba līmenis varētu palielināties par vairāk nekā 2,5 procentpunktiem. Teksasas štatā esošajā Zapata metropoles rajonā, kur darbojas ASV Muitas un robežapsardzes birojs, kā arī Aļaskā esošajā Ketchikan rajonā, kur atrodas lielākais valsts mežs ASV, bezdarba līmenis varētu palielināties attiecīgi par 2,5 un 2,2 procentpunktiem. No 50 mazākajiem rajoniem četri pieredzētu bezdarba kāpumu virs 10 procentiem. Nevienā no 50 lielākajiem rajoniem bezdarba līmenis nepakāptos virs 10 procentiem.
Neskaitot Vašingtonu (DC), lielākajos metropoles rajonos bezdarba līmenis pieaugtu par 1 procentpunktu vai pat mazāk. No 10 lielākajiem darba tirgiem valstī Filadelfija un Atlanta izjustu lielāko bezdarba pieaugumu – par 0,9 un 1,0 procentpunktu. Citi, piemēram, Ņujorka, Čikāga un Hjūstona, redzētu mērenāku kāpumu aptuveni 0,5 procentu apmērā.
Kā efektīvi organizēt ārpakalpojumus valsts pārvaldē
Jāatceras arī tas, ka ne visa nauda, ko tērē valsts pārvalde, tajā arī paliek. Visas valstis pasaulē diezgan aktīvi izmanto ārpakalpojumus, veidojot IT sistēmas, algojot konsultantus un sabiedrisko attiecību uzņēmumus. Tomēr ir arī jānodrošina procesu kontrole un arī to, ka tiek sasniegts rezultāts, jo ārpakalpojuma sniedzējam svarīgs ir tikai līgums, nevis to, ko attiecīgais ministrs ir apsolījis sabiedrībai.
Iedomājieties, ka ASV politikas veidošana ir kā automašīna. Galu galā valdībai ir jāuzņemas atbildība par šīs automašīnas nogādāšanu vietā, par kuru ir panākta vienošanās, taču mēs esam pārāk daudz no pārvietošanās “navigācijas” uzticējuši ārējiem spēlētājiem. Protams, valdībai no ārpuses vienmēr būs jāpērk degviela, lai automašīnu darbinātu, kā arī jāalgo apkopes pakalpojumi, tomēr “maršruts”, kas nodrošina nonākšanu galamērķī, ir jānosaka pašai valdībai.
Ja esat strādājis valdības sektorā vai ar to sadarbojies, droši vien esat dzirdējis izteicienu “viena rīkle, ko žņaugt” (angļu valodā “one throat to choke”). Ar to saprot, ka ir nepieciešams viens galvenais ārpakalpojuma sniedzējs, kura atbildībā ir viss process – sākot no IT sistēmas izveides līdz programmas īstenošanai paredzēto pakalpojumu nodrošināšanai. Un, kā pats izteiciens liecina, vajadzības gadījumā var par vainīgo atzīt šo ārpakalpojuma sniedzēju. Taču šī pieeja pauž to, kas diemžēl daudzviet ir kļuvis par dziļu valdības atbildības deleģēšanu un pat atteikšanos no tās. Kaut arī nodoms ir bijis labs – lai valdība ārpakalpojumā iegādājas darbus, kurus privātais sektors varētu paveikt labāk – prakse ir noveduši pie kaitīgas ideoloģijas, ka “privātie gandrīz vienmēr ir labāki par valdību” un ka valdībai “jādara pēc iespējas mazāk, jebkurā jomā, saviem spēkiem.” Reāli, ja valdība ir atbildīga par rezultātu (un tai tādai vajadzētu būt, jo darbs tiek finansēts no nodokļu maksātāju naudas), tad pašiem valsts dienestiem ir jāpieņem izšķirošie lēmumi, pat ja izpildes darbi daļēji vai lielākoties tiek nodoti ārpakalpojumos. Un tas nozīmē, ka valdības rīcībā jābūt kompetencēm un kapacitātei, lai šos stratēģiskos lēmumus pieņemtu — lai, turpinot līdzību, “navigētu automašīnu līdz galamērķim.”
[..]
Diemžēl šī diskusija bieži tiek skatīta bināri: vai nu jūs uzskatāt, ka valdība lielākoties slikti tiek galā ar saviem pienākumiem un tai viss iespējamais jānodod ārējiem uzņēmumiem, vai arī jūs ticat, ka jebkura privātā sektora (un šobrīd arī bieži pieminētā nevalstiskā sektora) piesaiste ir pretrunā valsts sektora vērtībām, un vēlaties, lai viss tiktu izpildīts ar valdības darbinieku spēkiem. [..]
Patiesībā šie trūkumi rodas no sistēmas, kas mēģina iegādāties programmatūras dizaina un izstrādes pakalpojumus tā, it kā tie būtu zīmuļi vai automašīnas. Problēma nav tikai tajā, ka konkursi tiek vērtēti pēc neatbilstošiem kritērijiem, bet arī tajā, ka netiek izvirzītas pareizās prasības. Mums pietrūkst iekšējo pamatkompetenču, kas nodrošinātu gudru ārpakalpojumu izmantošanu. Turklāt mēs nekad nevarēsim pilnībā deleģēt unikālus valdības uzdevumus (un tām speciāli izstrādāto programmatūru), jo šī programmatūra ir cieši saistīta ar operacionālajiem procesiem. Ja valsts ierēdņi nebūs faktiski atbildīgi par to, kas tiek izstrādāts, viņi nesapratīs, kā funkcionē viņu iestādes.
[..]
Pieredze dažādās jomās liecina, ka iekšējo pamatkompetenču trūkums noved pie negatīvām sekām. Piemēram, Yale pētnieks Zachary Liscow savā pētījumā atklāja pārsteidzošu sakarību starp štatu transporta departamentu personāla skaitu un autoceļu būvniecības izmaksām uz vienu jūdzi: pieaugot darbinieku skaitam par vienu cilvēku uz katriem tūkstoti iedzīvotāju, izmaksas samazinās par 26 procentiem. Ja nav pietiekami daudz darbinieku, lai vadītu projektus, tie tiek nodoti konsultantiem, kuriem nereti trūkst nepārtrauktības, nepieciešamā konteksta vai stimulu darbu paveikt kvalitatīvi. Plaši pierādījumi rāda, ka dažādās valsts pārvaldes funkcijās ārpakalpojumi izmaksā dārgāk nekā valdības darbinieku veiktais darbs, turklāt ārpakalpojumi par augstāku maksu mudina valdības apmācītos speciālistus pāriet labāk apmaksātos amatos privātajā sektorā.
[..]
Pārmērīga balstīšanās uz ārpakalpojumiem pastiprina citas mūsdienu birokrātijas disfunkcijas. Vidē, kurai jau raksturīga pārbirokrātizācija, ārpakalpojumi ievieš vēl papildu birokrātiju. Tās veido jaunus hierarhijas līmeņus, un rezultātā stratēģiski uzdevumi, ejot pa šo garo hierarhijas ķēdi, arvien vairāk sašaurinās un tiek sagrozīti, attālinot no sākotnējā politikas mērķa. Turklāt rodas vēl lielāka laika, organizatoriskā, kultūras un struktūras distance starp politikas veidotājiem un ieviesējiem, kas krietni apgrūtina iteratīvus principus – testēšanu un mācīšanos. Programmatūra, kas tiek izstrādāta ārpakalpojumā, nereti nav modificējama no valsts darbinieku puses, kas nozīmē, ka, mainoties vajadzībām, izmaiņu ieviešana kļūst ārkārtīgi sarežģīta. Labākās komandas Veterānu lietu departamentā (Department of Veterans Affairs) stingri pieprasa, lai katrā projektā būtu pietiekami daudz iekšējo IT darbinieku, kas ļautu steidzami veikt vajadzīgās korekcijas. Taču parasti, ja jāveic kādas izmaiņas, iestādei nākas slēgt jaunus līgumus vai grozīt esošos līguma nosacījumus, un reizēm pat jāizsludina jauns iepirkums. [..]
Tā vietā, lai strīdētos par ārpakalpojumu un iekšējās kapacitātes (insourcing) attīstības izvēli, balstoties uz abstraktiem pieņēmumiem par to, kas ir “pašos pamatos valdības uzdevums,” mums būtu jāuzdod jautājums: kādas iekšējās kompetences un kapacitāte valdībai ir nepieciešama, lai veiksmīgi sadarbotos ar ārpakalpojumu sniedzējiem? Turklāt tas ir izšķirīgi svarīgi lielākam jautājumam: kā valdībai attīstīt daudz veselīgāku iepirkumu ekosistēmu, kurā uzņēmumi iegūst līgumus tāpēc, ka viņiem ir augsta kompetence savā jomā, nevis tāpēc, ka viņi prot labi orientēties augsti specializētā iepirkumu “spēlē”?
Izvēlies vai nu A vai B, bet paliec pie savas izvēles
Latvijas DOGE kontekstā ir arī cits būtisks aspekts - tikpat ātri, cik tā ideja parādījās un tika atrasts tās vadītājs, tikpat ātri tā ideja arī noplaka. Lai gan politikas veidotāji paši ir pieraduši dzīvot nenoteiktībā un regulāri maina savas idejas un domas reakcijā uz sabiedrības spiedienu, ne visi ir gatavi dzīvot tādā nenoteiktībā.
Politiskais haoss ne tikai parādās avīžu virsrakstos; tas būtiski izjauc ekonomiskos aprēķinus un labklājību. Gluži kā akmens, kas iemests mierīgā ūdenī, šis haoss rada viļņveidīgas sekas visā ekonomikā, kuras bieži ir grūti pamanīt, taču tās var būt ārkārtīgi destruktīvas izaugsmei un labklājībai. [..]
Scott Baker, Nick Bloom un Steven Davis pētījumi (kā arī daudzi tam sekojoši darbi) rāda, ka tās nav tikai teorētiskas runas. Viņi ir izstrādājuši politiskās nenoteiktības rādītājus, kas ietverti viņu Ekonomiskās politikas nenoteiktības indeksā (Economic Policy Uncertainty Index).
Viņu pētījumi uzskatāmi rāda šīs sekas: laikā, kad politiskās nenoteiktības līmenis pieauga no 2005.–2006. gada līmeņa līdz 2011.–2012. gada līmenim, sekoja 6% kritums uzņēmējdarbības investīcijās, 1,1% kritums rūpniecības produkcijā un 0,35% samazinājums nodarbinātībā. [..]
Zinātniskā literatūra liecina, ka politiskā nestabilitāte bremzē ekonomisko attīstību pa vairākiem kanāliem: cieš gan investīcijas, gan ražošana, gan nodarbinātība. Tomēr investīciju joma zaudē visvairāk, un 6% kritums norāda, ka uzņēmumi kļūst sevišķi piesardzīgi attiecībā uz kapitāla ieguldīšanu, ja politiskās norises kļūst neskaidras.
Sekas ir plašākas par biznesa investīcijām vien. Studenti vilcinās uzņemties studiju kredītus, ja federālās aizdevumu programmas var pēkšņi mainīties. Zemnieki saskaras ar grūtībām pieņemt lēmumus par sējumiem, ja lauksaimniecības politika un tirdzniecības attiecības ir nemitīgā nenoteiktībā. Imigrantu uzņēmēji atliek jaunu biznesu uzsākšanu, ja viņu statuss šķiet nestabils. Pētnieki aptur ilgtermiņa projektus, ja grantu finansējums kļūst neuzticams. [..]
Šeit nav runa par to, vai konkrēta politika ir laba vai slikta; būtiskākais ir tas, ka nestabilas un haotiskas politiskās iniciatīvas rada sistēmā troksni, nevis palīdz to attīstīt paredzamā virzienā. Ekonomiskā labklājība ir mazāk atkarīga no konkrētām politiskām nostādnēm, bet vairāk — no pamatinstitūciju stabilitātes. Bieži vien ir labāk paļauties uz neideālu, bet paredzamu politiku nekā uz ideālu, taču nepastāvīgu.
Tas nenozīmē, ka politika nekad nedrīkst mainīties. Evolūcija ir nepieciešama un veselīga. Taču pārmaiņām būtu jānotiek saskaņā ar noteiktām procedūrām un skaidriem, saprotamiem principiem, nevis radot patvaļīgu haosu. Mērķim jābūt tādam konstitucionālam ietvaram, kas ļauj saglabāt spēju veikt ekonomiskos aprēķinus.
Lai viss nebūtu tik drūmi un nerastos sajūta, ka vispār neko nevar darīt, tad vēlos piedāvāt arī rakstu par to, kā ASV līdz šim vēsturiski ir sanācis efektivizēt procesus un mazināt birokrātiju. Atbilde īsumā — darbs ar vadītājiem, lai iemācītu saprast, kuri procesi ir lieki. Iespējams, ka 21. gadsimtā daļu no šī procesa varēs veikt ar mākslīgā intelekta palīdzību. Iespējams arī, ka panākumu atslēga šim bija mazāk procesu “zīmēšana” un vairāk pašu cilvēku iesaiste un viņu pilnvarošana padarīt savu darbu vienkāršāku.
Otrā pasaules kara laikā federālās valdības vājā pārvaldība bija īpaši jūtama. Lai gan tā nekad nebija bijusi sevišķi laba, problēma sasniedza kritisku punktu, kad pārvaldības trūkumi sāka acīmredzami kaitēt karā. Bijušais Budžeta birojs (tagadējais OMB) uz to atbildēja, izveidojot jaunu vadības vienību, kuras uzdevums bija apmācīt federālos vadītājus. Viņi savu jauno vadības pieeju nosauca par “darba vienkāršošanu” (Work Simplification), pieņemot, ka politikas izstrāde un īstenošana ir savstarpēji saistītas, tāpēc vadītāji ir jāapmāca procedūru vienkāršošanā, lai sasniegtu politikas mērķus. Turklāt Budžeta birojs uzskatīja, ka šo pieeju var sistemātiski iemācīt federālajiem vadītājiem ar vidējām prasmēm, un izveidoja apmācību programmu tieši šim nolūkam. [..]
“Darba vienkāršošanā” bija vairāki elementi – pārāk daudz, lai tos visus izklāstītu vienā rakstā. Šajā rakstā pievēršamies tikai vienam, diezgan šauram jautājumam, proti, kā vadītāji tika apmācīti izmantot procesu shematisko attēlojumu (process charting), lai vienkāršotu dokumentu plūsmu iestādē.
“Darba vienkāršošanas” seminārā vadītāji tika mācīti veidot vairākus analīzes shēmu veidus, no kuriem viens bija procesu shēma (process chart). Tajā tika atainota pieteikuma (vai cita dokumenta) aprite iestādē no sākuma līdz beigām. Taču mērķis nebija vienkārši izprast procedūru procedūras pēc. [..]
Šāda pieeja risināja vienu no biežākajām vadītāju sūdzībām par dokumentu apriti: federālie vadītāji parasti ir eksperti tajā, kā tiek veikts kāds process, bet tikpat bieži ne viņi paši, ne kāds cits īsti nezina, kāpēc katrs solis tiek veikts. Mācībās vadītājiem bija jādomā par katra atsevišķā soļa mērķi un jāizvērtē, vai process kopumā sasniedz vēlamo rezultātu. [..]
Kopējā “Darba vienkāršošanas” mācība ir vēl svarīgāka. Programmas panākumi nebija mūžīgi, taču tie turpinājās vairākas desmitgades. Tā guva panākumus galvenokārt tādēļ, ka Budžeta birojs nodrošināja bezmaksas apmācību zemākā līmeņa vadītājiem, kamēr pārējie īpaši par to neinteresējās. Mūsdienu iniciatīvu pārstāvji, kas vēlas samazināt birokrātiju – vai tie būtu produktu pārvaldības domāšanas atbalstītāji, “agile” IT izstrādes piekritēji, vai citi – varētu ņemt piemēru no Eizenhauerlaika birokrātiem. Vispirms viņiem būtu jāpierāda, ka viņu piedāvātās metodes ir racionālas un tās iespējams sistemātiski iemācīt zemākā līmeņa vadītājiem, lai varētu izmantot to “milzīgo, vēl neizmantoto praktisko zināšanu krātuvi”.
Vai pasaulei ir radusies individuālisma problēma? -R2
Pēdējā laikā medijos un sociālajos tīklos parādās krietni daudz apgavojumu, ka sabiedrība kļūstot izolētāka, savtīgāka un mēs paliekam uz indivīdu vērstāki. Daudzi, tai skaitā pētnieki, uzskata, ka liela loma šajā bija Covid-19 pandēmijai; citi norāda uz kapitālisma izpausmēm; daudzi vaino modernās tehnoloģijas. Bet vai mēs tiešām pieredzam šādu regresiju?
Kreisie radikāļi, sociālisti, liberāļi, centristi, tradicionālie konservatīvie, akadēmiķi, galveno plašsaziņas līdzekļu žurnālisti un visi pārējie, kas vienkārši nespēj iedomāties, ka paši varētu balsot par Trampu, parasti nonāk pie viena un tā paša naratīva: daudzi amerikāņi ir ekonomiskās grūtībās, atstāti novārtā [..], un izmisumā pievērsušies fašistiskai kustībai. [..]
Vidējās (mediāna) ASV mājsaimniecības ienākumi ir 80 000 dolāru. Lielākā daļa aplēšu liecina, ka vidējiem Trampa (Trump) vēlētājiem ienākumi ir nedaudz augstāki. Lielākajā daļā Eiropas tas tiktu uzskatīts par augšējo vidusšķiru, bet lielākajā daļā pasaules – par turīgāko slāni. [..]
Protams, lielākā daļa amerikāņu laiku pa laikam piedzīvo grūtības un finansiālas bažas. Taču, ja ar to pietiktu, lai tautu novestu pie fašisma, mums būtu pamats domāt, ka pārējā attīstītā pasaule jau sen būtu sabrukusi. Tā nav noticis.
Tā ir arī slikta morāle: tas, ka kāds ir nabadzīgs vai neapmierināts ar sociālā taisnīguma pārmērībām, neattaisno viņu kļūšanu par fašistu. Šāds viedoklis arī parāda vāju izpratni par pasauli. Lielākā daļa Trampa atbalstītāju nav nabadzīgi (pasaules kontekstā lielākā daļa ir pat ļoti labi situēti). Un visbeidzot, mums nevajadzētu domāt par galēji labējo kustību kā vienkāršu reakciju uz liberālismu – tā ir kustība ar savām idejām, mērķiem un plāniem. [..]
Bet šis [nabadzības] priekšstats nav patiess. MAGA (Trampa “Make America Great Again”) kodols nav cilvēki, kuriem nepietiek naudas divu dolāru makaronu pakām un trīs dolāru tomātu mērces burciņām, lai pabarotu bērnus. Neapgalvoju, ka tādu vispār nav, bet statistiski viņi neraksturo kopainu. MAGA atbalstītājs ir kāds, kurš gadā nopelna 70 000 dolārus un ir dusmīgs, ka viņa veikals tagad izmaksā vēl nedaudz vairāk. MAGA ir indivīds, kuram nepatīk doma, ka, iespējams, būs jāpāriet no vidusšķiras pozicionētā lielveikala uz lētāku, strādnieku šķirai “paredzēto” veikalu.
Amerikas Republiku ir, iespējams neatgriezeniski, sagrāvuši tieši turīgie ļaudis – cilvēki, kuru dzīves līmenis ir tāds, par kādu viņu senči burtiski būtu gatavi nogalināt. Cilvēki, kuri vidēji tērē vien 10% no saviem ienākumiem pārtikas iegādei, kas ir zemākais rādītājs gan ASV vēsturē, gan cilvēces vēsturē, un kuri, sastopoties ar mazāko neērtību, izgāž dusmas uz citiem, jo vienkārši vēlas to darīt.
Manuprāt, tas ir tas, kas ir noticis Amerikā. Šī ir turības, nevis nabadzības radīta kaite. Tas nav stāsts par strādnieku šķiru, kas ir nostumta malā. Tas ir stāsts par strādnieku šķiru, kurai klājas labāk nekā jebkurai citai līdzīgai strādnieku šķirai vēsturē, un par profesionāļiem, kuri par to ir saniknoti. Viņi uzskata, ka šī jauniegūtā finansiālā drošība nozīmē, ka vairs nav pienācīgas pakļaušanās “sociāli augstākajiem”. [..]
Nav tā, ka vidusšķiras profesionāļu ģimenes nezinātu vai nerūpētos, ka šoferis, kurš viņiem piegādā ēdienu, pelna aptuveni tikpat, cik britu ārsts. Es domāju, ka, kad viņi par to uzzina, viņi bieži vien ir diezgan dusmīgi. Viņiem patīk, ka cilvēki, kas viņiem kalpo, ir izmisuši. Viņi uztver kā apvainojumu iespēju, ka kāds, kas viņu acīs ir daudz zemākā līmenī, prasītu tik augstu samaksu par saviem pakalpojumiem. [..]
Vēlme vienmēr kādu turēt iepakaļ ir tikpat liela kā vēlme būt virsotnē. Pret afroamerikāņiem vērstais rasisms, kas ir galvenā sociālā plaisa Amerikā, neaprobežojas tikai ar “baltajiem”, turklāt vēlme pēc “pakļautajiem” neapstājas vien ar rasu identitātēm. Visās demogrāfiskajās grupās, kur Tramps guva panākumus (jauniešu, latīņamerikāņu, vidējo ienākumu grupās), lielākā daļa pāreju notika tieši vīriešu vidū. Es uzskatu, ka dusmas (reizēm apzinātas, bieži zemapziņā) pret sievietēm, kuras arvien vairāk gūst panākumus un ne vienmēr pakļaujas vīriešiem, ir viens no iemesliem, kas Trampam piesaista cilvēkus no visiem sabiedrības slāņiem.
Lai gan šī analīze vietām reduktīvi un pārlieku vienkāršoti apskata amerikāņu labklājību, tās galvenā doma ir ļoti būtiska, liekot mums kritiski izvērtēt ekonomiskā populisma spēju efektīvi ietekmēt elektorātus.
Politiskajā aktīvismā indivīdam ir jābūt sekundārai lomai
Hiperindividuālistisku un perfekcionisma vērtību iekšēja pieņemšana, ar kuru jaunākās paaudzes tiek audzinātas, jau sāk izpausties pieaugošās mentālās veselības problēmās. Pētījumos atklātas būtiskas saiknes starp perfekcionismu un trauksmi, depresiju, “patoloģiskām raizēm”, kā arī pastiprinātu jutību pret kritiku un neveiksmēm. Tāpat ir spēcīgi pierādījumi, ka internalizētas perfekcijas gaidas var veicināt uzvedības traucējumus, piemēram, “naidīgumu, tieksmi vainot citus un zemu altruismu, paklausību un uzticēšanos.”
Savā darbā “Building Resilient Organizations” Maurice Mitchell raksta, ka jauni profesionāļi, kuri nesen sākuši darbu, ir “lejupielādējuši” uzskatu sistēmu, kas pārlieku pārspīlē personīgās identitātes lomu sociālo mērķu virzīšanā. Viņš uzskata, ka stingrai personiskās identitātes interpretācijai nevajadzētu kalpot par pamatojumu vai pierādījumu organizācijas virzienam vai politiskajai pozīcijai.
Nevalstisko organizāciju vadītāji un menedžeri, ar kuriem es runāju, dalījās ar savu vilcināšanos iebilst jaunu darbinieku uzskatiem, kuri uzstāj, ka rase, dzimums vai piederība marginalizētai kopienai vien dod viņiem tiesības atklāti nepieņemt organizācijas kopīgos lēmumus. Automātiska atsaukšanās uz personīgo identitāti ir ļoti vienkāršota pieeja, kas būtiski mazina iespējas godīgai un kritiskai diskusijai par svarīgiem jautājumiem. Ja darbinieks paziņo, ka viņa identitāte dod viņam īpašas tiesības vai zināšanas, vienmēr jāņem vērā, ka kāds cits ar to pašu identitāti uz to pašu jautājumu var raudzīties pilnīgi citādi. Bez šādas izpratnes dažādu balsu iekļaušana un attiecību veidošana var pārvērsties vai nu par neiespējamu slogu marginalizētas kopienas pārstāvjiem, vai arī par kolektīvās rīcības kavēšanu steidzamu jautājumu risināšanā.
Aktīvisma būtība ir personīgo interešu un ērtību nolikšana malā kopējo mērķu vārdā. Taču, kā rāda dažu jaunāku darbinieku tendences, “aktīvisma kultūra” dažkārt tiek nepārdomāti izmantota kā aizsargs pret nedisciplinētu pieeju kopējās stratēģijas veidošanā. Tas var izpausties kā procesa kritizēšana par iekļautības trūkumu, nepiedāvājot nekādu alternatīvu risinājumu. Esmu dzirdējis kolēģus, kuri pielīdzina organizatorisko hierarhiju apspiešanai, kā arī citus, kuri iestājas par “plakanu hierarhiju”, īsti nepasakot, kā tas uzlabos situāciju. Ideālistiski priekšstati par bezpeļņas organizāciju formu un darbību, skatīti caur hiperindividuālisma prizmu, palīdz izprast, kā daži izmanto šo terminoloģiju, lai gūtu īslaicīgu individuālas varēšanas sajūtu, nevis radītu patiesu kopējo labumu.
Sabiedrības apsēstība ar sāncensību un perfekcionistiskām gaidām nav raksturīga tikai Z paaudzei vai citiem jauniem profesionāļiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Mums vajadzētu izvairīties no paaudžu stereotipizēšanas un drīzāk tā vietā atzīt, ka darba tirgū jaunākie profesionāļi ir pakļauti vissmagākajām hiperindividuālisma sekām. Galu galā atbildība par to gulstas uz sabiedrību, kas neticami augstu vērtē individuālo domāšanu, identitāti un ērtības, savukārt mazina vērtības un atbildību, kas neizbēgami rodas, esot daļai no kopienas.
Vai mēs dzīvojam ilūzijās, ka esam pasaules centrs?
Pasaulē notikusi pārmaiņa, ko daudzi jau pamanījuši. Katra komentāru sadaļa pie ikviena interneta medija satura ir pārvērtusies par kaujas lauku — cilvēki iesaistās situācijās, kurās viņiem nevajadzētu, un apmainās ar savām traumatiskajām pieredzēm kā jokiem. Tas ir kļuvis par nekontrolētu problēmu. Šķiet, ka cilvēki ir kļuvuši čīkstulīgāki, bet kāpēc?
TikTok lietotāja Sarah Lockwood šo fenomenu apraksta kā “Bet kā ar mani?” efektu. Tā ir situācija, kurā cilvēks pamana kaut ko, kas uz viņu neattiecas vai ar ko viņš nespēj identificēties, taču tik un tā atrod veidu, kā tēmu pārvirzīt par sevi. Lokvuda skaidroja, ka cilvēki “mēģina pieprasīt dažādas atlaides savām niansētajām, ļoti personiskajām situācijām, nevis pieņemt, ka varbūt viņi vienkārši nav šī satura vai produkta mērķauditorija.”
Mūsu prāts tiek nepārtraukti bombardēts ar informāciju, kas lielākoties saskan ar mūsu pašu viedokļiem. Viedtālruņu algoritmi ir maksimāli pielāgoti mūsu personībām un, lai gan tas var būt patīkami, tas mūs arī atradina no citu perspektīvu vai pieredžu uzklausīšanas.
“Tā ir tāda ‘kā jūs uzdrošināties neapsvērt visu iespējamo personīgo pieredzi pirms ieraksta publicēšanas’ vai ‘jūs rīkojaties nepareizi, jo neņemat vērā mani’ veida domāšana,“ Lokvuda norāda intervijā HuffPost.
Tā ir nežēlīga, bezgalīga ķēdes reakcija — mūsu šaurā domāšana sašaurina cilvēku loku, ar kuriem esam gatavi mijiedarboties, un tas savukārt padara mūs arvien mazāk gatavus pieņemt vai apsvērt idejas un argumentus, kas nav tieši pielāgoti mums. Un tas turpinās bezgalīgi. Mēs esam pieņēmuši un normalizējuši “galvenā varoņa sindromu” līdz ticībai, ka visam ir jābūt tieši mums piemērotam, kaut gan reālajā pasaulē tā nemaz nav.
Vai šī ir jauna sabiedrības tendence? Vai mēs to tagad saasināti pamanām, jo katra viedokli tagad var redzēt daudz biežāk un skaidrāk? Lai kāda arī būtu pareizā atbilde, mums kā sabiedrībai, kas izveidojusies uz neaptverami plaša sadarbības tīkla pamata, par šo vajadzētu domāt vairāk — gan konceptuāli, gan ikdienā.
[..] Daudz kaitīgākās, taču grūtāk pamanāmās Covid politiskās sekas ir mums visapkārt. Tiešais drauds ir zudis, tomēr visur redzami noturīgi signāli par pandēmijas nodarīto kaitējumu politiskajam aparātam. Pandēmija un tās sekas – ierobežojumi, ekonomiskie traucējumi, inflācija, pieaugoša neapmierinātība ar politisko eliti – ir atklājušas mūsu politikas jau esošās vājās vietas un padarījušas tās vēl izteiktākas. Tas, kas mūs nomocīja jau iepriekš, tagad ir ieguvis papildu spēku.
Covid pirmajos mēnešos pat bija cerība, ka milzīgie traucējumi, ko pandēmija radīja, varētu mainīt globālās politikas kursu, tomēr šī cerība izrādījās mānīga. Pandēmijas pirmajā fāzē šķita, ka populistiskā bravūra tiek atmaskota: beigās izrādījās, ka balinātājs tomēr nekādā veidā nespēj iznīcināt vīrusu. Taču populisms visā pasaulē turpina pieaugt, pārtiekot no daudzajām problēmām, ko radīja gan ierobežojumi, gan arī laika posms pirms tiem.
Pēc četriem gadiem ir kļuvis skaidrs, ka daudzas ilgtermiņa politiskās sekas, kuras radīja vīruss, ir visai maz saistītas ar katras valdības sniegumu. Apvienotajā Karalistē ilgstoši pie varas esošās partijas gan valsts ziemeļos, gan dienvidos cieš no nopietniem Covid atstātajiem triecieniem, neskatoties uz to, ka viņu pieejas pandēmijai bija pilnīgi pretējas. Konservatīvie Vestminsterā ierobežojumus ieviesa nelabprāt, savukārt Skotijas Nacionālā partija Edinburgā to darīja daudz entuziastiskāk. Taču gala iznākumu tas neko daudz nemainīja: kopējais mirstības līmenis visā Apvienotajā Karalistē bija salīdzinoši līdzīgs, un novirzes galvenokārt skaidrojamas ar iedzīvotāju vecuma struktūru dažādos reģionos, nevis ar ievēlēto politiķu pieņemtajiem lēmumiem. [..]
Kur gan pazudis tas solidaritātes gars, ko šķita izraisām Covid parādīšanās? Pandēmijas pirmajos mēnešos daudzas valdības raizējās, ka cilvēki ātri nogurs no pārvietošanās brīvību ierobežojošiem noteikumiem. Daži uzvedības modeļi liecināja, ka masveida nepaklausība varētu kļūt par normu jau pēc dažām nedēļām. Izrādījās, ka šie modeļi kļūdījās. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju paklausīja valdību rīkojumiem daudz ilgāk, nekā tika gaidīts.
Tas radīja cerības, ka tikpat saskaņota rīcība varētu būt iespējama arī citās jomās. Ja nopietnu draudu priekšā sabiedrība ir gatava darboties kopīgās interesēs, pat ja tas nozīmē ievērojamas personīgās ērtības upurēšanu, tad, iespējams, citas kolektīvās rīcības problēmas – sākot no masveida migrācijas līdz klimata krīzei – varētu būt atrisināmas, iedzīvinot līdzīgu sadarbības garu. Varbūt mēs esam sabiedriskāki, nekā paši domājām.
Un tomēr, nekas tāds nav īstenojies. Attiecībā uz vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem joprojām esam tikpat sašķelti kā agrāk. Vides politika – īpaši, ja tā saistīta ar nulles emisijas mērķiem – joprojām izraisa dziļas nesaskaņas un var radīt asu reakciju. Vēlētāji, kuri bija tik sašutuši par to, ka [Boriss] Džonsons pārkāpa paša Covid ierobežojumus, ka būtībā veicināja viņa aiziešanu no amata, paši beigās viņa Uksbridžas un Raistlipas (Uxbridge and Ruislip) vēlēšanu apgabalā ievēlēja Konservatīvo pārstāvi... [..]
Kāpēc tad šī Covid laikā valdījusī solidaritāte neparādās citās jomās? Daļēji tas skaidrojams ar līdzīgas neatliekamības izjūtas trūkumu. Nulles emisijas mērķus ievieš, lai novērstu jau sen prognozētus, taču šķietami tālus katastrofu riskus, savukārt Covid tā intensīvākajā periodā radīja draudus sagraut sabiedrības veselības sistēmas dažās dienās. Taču ir vēl kāda atšķirība. Pandēmijas laikā sabiedrība atbalstīja valdības noteiktos ierobežojumus, jo tie regulēja kopējo uzvedību situācijās, kurās bija apdraudēta tieši mūsu personīgā drošība.
Protams, ir iespējams, ka Covid-19 vainošana ir vienkārši patīkama grēkāža izvilkšana no šķūņa. Ir arī visnotaļ skaidrs, ka šīs problēmas saknes apzināšana arī neko daudz nemainīs, taču šādas pārdomas nav bezmērķīgas — saprast, kā sabiedrība šobrīd reaģē uz pārmaiņām un politikas nostādnēm ir ne tikai svarīgi. Tā ir absolūta prioritāte.
